Zini, kas ir kino Tarantino gaumē?

Nekā lieka, tikai tīrs hard-core. Tu trīci kino krēslā, uz tava apģērba ir pokporna drupačas un dzēriena glāzes salmiņš ir sakožļāts driskās. Bet tev ir vienalga, jo nav laika sīkumiem, ir jātiecas pēc The Grand Final.

Tarantino. Labs kadrējums un ķermeņu šķaidīšana fonā skanot tādam flamenko-blūza-gospeļu-loundža mūzikas mikslim, par kāda izveidi pašmāju mash-up zvaigznes var tikai sapņot. Un zini, kāpēc cilvēki triecas skatīties Tarantino darbus ar lielāku pārliecību kā celibātu atmetis mācītājs steidzas uz kiosku pēc Playboy vai Men’s Health izdevuma (atkarībā no tā, vai kalpojot Dievam, kritis grēkā ar koru puikām vai klostera māsām)? Tāpēc, ka minētais itāļu izcelsmes aktieris/režisors/scenāriju autors/producents uz lielā ekrāna nerāda lietas, kuras citi režisori akcentē kā svarīgas.

Piemērs – visa manis uzrakstītā ievada rindkopa ir parastais kino. Veidota pēc “trīs trumpji” metodes (tās eksistenci grafiski pierādīšu vēlāk), t.i. – tu esi spiests domāt, ka divas stundas garā filma ir patiešām laba, jo tur daudz šauj, neprātīgi mīl un mirst dramatiskā nāvē. Trīs kulminācijas, trīs elpu aizraujoši momenti.

Vēlreiz pārlaid acis pār minēto rindkopu, izlasi tikai treknrakstā (bold) rakstīto. Tas ir Tarantino. Dod pa iekšām lieki necimperlējoties. Šķiet, ka režisors mēģina visus notikumus saspiest maksimāli tuvu vienu otram, lai atliktu vietas vēl vairāk… jā – uzminēji, vēl vairāk pa iekšām došanai.

Lūk, šeit tā pati aina, attēlota grafiski:

Ne – Tarantino filma (“trīs trumpju” metode tiek pierādīta punktos – 3;5;7;)

1. Filma sākas ar kadriem no “1500 gadus p.m.ē.”, tu uzzini par noslēpumu, kas glabāts gadsimtiem.

2. Darbība norisinās mūsdienās, iespējams Francijā, iespējams, jau notikušas pāris slepkavības, iespējams, pirmie kadri ir šādi: Gaitenis slepenā laboratorijas gaitenī, pa kuru iet cilvēks baltā uzsvārcī. Pirms parādam slepeno dokumentu mapi šīs personas rokās, filmējam tikai tās kājas/apavus, kas klaudz pret gaiteņa grīdu.

3. Filmas varonis (iespējams, runā British English) ar saviem sabiedrotajiem ielaužas pretinieku galvenajā mītnē.

4. Daudzi cilvēki mirst bezpersoniskās nāvēs, lielākā daļa no tiem ir tērpti ādas jakās un krītot gar zemi, izšauj pēdējās zalves no saviem automātiem.

5. Tiek nogalināta, nē, kur nu… tiek sagūstīta meitene, kuru mīl filmas varonis (viņai liek palikt mašīnā, bet.. ak, meitenes un to vēlme pierādīt sevi kā līdzvērtīgas izskatīgiem puišiem, kas māk apieties ar ieročiem un nosist cilvēkus).

6. Varonis dodas uz ķīniešu kvartālu un no sirma guru iegūst vienīgo ieroci, ar kuru varot uzveikt Ļaunumu. Ieroča nosukums ir dīvains un personificēts, piemēram, “Patiesības Asmens”. Ak jā, tas arī sāk dīvaini mirdzēt, kad rokās to paņem izredzētais.

7. Lai gan tas jau bija skaidrs no paša sākuma, tiek nogalināts ļaunais ģēnijs.

8. Mīlētāji aizbrauc pretim saulrietam (auto ar nolaistu jumtu), filmas “tēls – jokdaris” (parasti tumšādais vīrietis, ne vecāks par 30 gadiem, lieto repa slengu) izmet pēdējo joku (zini kā, beigās jau visas asinsizliešanas ir smieklīgas). Ja scenārija autoram ir bijusi dota iespēja kārtīgi izplosīties (un izskatās, ka atrasti nākamie sponsori), no drupām iztriecas Ļaunuma Impērijas līdera roka, t.i. būs arī turpinājums.

Tarantino filma

Sarkano krāsu neizvēlējos, lai tā saistītos ar asinīm un spriedzi, tā drīzāk attēlo adrenalīna līmeni tevī, kamēr skaties lielajā ekrānā.

Kā redzi, šeit nepastāv kulminācijas brīži – ainas ar tumšiem tuneļiem un pēkšņiem trokšņiem. Tarantino nesper zemāk par jostasvietu un šādas metodes neizmanto. Esmu atzīmējis 6 punktus – tie varētu atrasties arī citur un arī tad iezīmētu interesantu un neraksturīgu sižetu.

1. Tiek nogalināta meitene, kuru laikam mīl kāds no varoņiem. Laikam – tāpēc, ka mums netiek parādītās garlaicīgas rožu dāvināšanas un aplidošanas ainas, tikai pāris kadri ar kailiem ķermeņiem.

2. Ļaunais tēls ir stilīgāks par labo varoni un mērķtiecīgi visiem sadod pa pakaļu.

3. Šeit atrodas interesants iestarpinājums, kas principā neattiecas uz filmu – piemēram, kāds piedzeras un nocērt sev roku.

4. Tiek pateikts smieklīgs joks, uzreiz pēc tam tā autoram iešauj galvā.

5. Kaut kas uzsprāgst un lēnām nodeg. Fonā skan mūzika, pie kādas tu ar savu draudzeni parasti dedzini sveces un plānojat nākotni.

6. Filma beidzas citādāk nekā gaidīji, tu esi šokā un pieprasi atpakaļ naudu par biļeti.

7. “Eu, šis nav grafikā!” Es zinu, šie ir bonusa kadri kas redzami pēc titriem, iespējams, vienkārša divu cilvēku kopošanās minūtes garumā. Nekādu fona melodiju, tikai skaņas, kas rodas diviem ķermeņiem triecoties vienam pret otru.

Tā lūk. Tas arī īsumā viss.

Ak pareizi, par Inglorious Bastards (Mērgļi). Jā, biju aizgājis, noskatījos – forša filma.