Es neiešu uz to lielo konferenci. “Nu un, neej, who cares?” DANKŠ, un es izsitu zobus anonīmā komentāra autoram. Nu nē jau nē, esmu par flower power un šis ieraksts ir tapis tikai tāpēc, ka atcerējos mērķi, ar kādu šo blogu izveidoju (ne tikai muldēt par Twitter, bet uzrakstīt ko skaistu par lietām sev apkārt). Uzskatu, ka pasākumā uzzinātu daudz ko jaunu, bet šī informācija par brīvu ir atrodama tajā tur… internetā. Protams, būtisks arguments – iespēja dibināt kontaktus, iepazīt jaunus cilvēkus utt. Vienīgā problēma – visi šie ļaudis ir atnākuši tāda paša iemesla dēļ. Nav rodama labvēlīga augsne diskusijām a la “es internetā esmu nesen, tu esi eksperts, pastāsti man par to un šito.” Šis scenārijs nestrādā, ja mēģini to īstenot pašlabuma meklētāju (“a ja nu kādam iepārdodu kaut ko?”) un hard core blogeru (“a ja nu dabūšu par brīvu pierīties”) putrā.

Un vēl – konkrētā lielā konference man asociējas ar Jāni Poli. Patiesībā, visi šie “interneta cilvēki”, kuri mēģina sevi pozicionēt kā viedokļu līderus, man asociējas ar minēto personu. Nezinu, vai tieši Jāņa dēļ, bet minētās konferences apmeklētāji man asociējas ar šādu tēlu: nenormāli liels dirsējs, kurš novieto savu ķermeni ieslīpi, lai pārvietojoties maziem solīšiem ielīstu cilvēku grupiņā un pārtrauktu jau tā trulo sarunu ar frāzi par atdevi no Facebook un milzīgo budžetu, kuru iztērējis pārdomāti un precīzi – apmierinot lielā, starptautiskā klienta vēlmes. Un tie klikšķi, tie klikšķi….

Atgādinu, ka šis ir mans blogs. Mans darba devējs un kolēģi mēģināja mani atrunāt no savu domu par J. Poli un konferences apmeklētājiem paušanas, bet es uzskatu, ka viņiem nav šādu tiesību iedarboties uz manu spilgto un fantastisko personību.

Ceru, ka man nebūs reālas nepatikšanas, bet – ja nu gadījumā mani atlaiž, es sākšu pelnīt ar savu blogu. Jā, lai gan neesmu ruds, uzskatu, ka man kā blogerim ir potenciāls.

p.s. Ja šo lasa arī Jānis Polis – sorry, vecīt, iespaidi veidojas tik ātri un dīvaini. Piemēram, tu varbūt domā, ka es esmu liels dzērājs, kurš mēdz piedzerties un uzbāzties ar stulbiem jautājumiem šlupstot un siekalojoties. Hm, jocīgi, vai ne… tas viss, kā cilvēki rod priekšstatu par lietām un personām.

p.s.s. Aicinu visus uzrakstīt savos blogos, ko cits par citu domā. Varbūt mazliet atklātības (lai cik skarba tā būtu) nāks par labu biznesam, zini kā :) Nu, piemēram –

• man dažreiz baigi besī Ārčijs (šis puisis kļūst nesavaldīgs, kad piedzeras, mani tas kaitina)

• es domāju, ka Māris Reliņš ir iedomīgs, nemāk ieklausīties, bet no otras puses – ir  teju vienīgā persona, kura patiešām varētu sevi klasificēt kā “jauno mediju eksperts”

• Arturs Mednis ir interesants jaunietis ar kuru kopā var forši, kā saka patusēties, bet man radies iespaids, ka viņš “nespēlē” korekti (nevis “pēc noteikumiem”, bet korekti), tāpēc viņa klātbūtnē cenšos pēc iespējas mazāk runāt ;)

• Ansis Egle ēdot čāpstina, bet visādi citādi ir foršākais čalis, ko esmu iepazinis pēdējo mēnešu laikā.

• Artis Āre - teksts dzēsts pēc Arta lūguma, respektēju arī cilvēcīgas vēlmes.

Hm, vairāk nevienu nepazīstu – ir vēl Krizdabz, Onkulis… jā, man ir radies priekštats, bet tas ir tapis internetā, tāpēc tam manās acīs ir nulles vērtība.

Zinu, ka pats esmu trūkumu un mēs*u pilns, bet kas jādara, jādara – dodiet vaļā. Uzreiz varu pateikt, ko es domātu par sevi, ja būtu “persona no malas”:

Laikam daudz lieto alkoholu - ekspresīvs, nespēj savaldīt emocijas, dažkārt arī palaiž rokas - pārāk atklāts, maz rūp citu jūtas, toties pats ir viegli ievainojams – mēdz aizrunāties par lietām, kas interesē tikai pašu, bet citus galraiko.

Caurredzamība, heh. Jā, vajadzēja nedaudz saņemties, lai šo uzrakstītu.