Nupat atcerējos vidusskolas TOP 3 domrakstus:

“Kas ir dzīve”,

“Ko tu darīji pagājušajā vasarā”,

“Grāmatas un tu”.

Tagad man šķiet, ka ideja iemiesot ko tādu kā dom-raksts (tas varētu būt latviskais nosaukums tam, ko cilvēki dēvē par blogpostiem, ne?) konkrētā tēmā, turklāt tik pliekanā un banālā kā minētās, ir kāda sarkastiska Izglītības Ministrijas darbinieka nopelns. Šī cilvēka dzimtai noteikti pieder tipogrāfija, kurā tika iespiesta Hitlera “Mein Kampf” – tā senči bija sarkasma un ironijas pilni ziķeri un cerēja, ka fīrers sapratīs joku un uz minētās grāmatas lika uzdrukāt mirdzoši baltu sinagogu. Protams, pēc nežēlīgas izrēķināšanās ar seno tipogrāfu ģimeni, tika izdots darbs ar pareizo noformējumu – caur pieri glūnošu nācijas līderi.

Dažas grāmatas no pirmās tirāžas vēl tagad klīst pa pasauli, ebay.com tās maksā vairākus simtus tūkstošus dolāru un šie ir pierādīti vēsturiski fakti, kurus es nupat izdomāju.

Tomēr jocīgs tas cilvēka prāts, vai ne? Spēj nodarbināt gan saimnieku, gan citus ar nevajadzīgām domām un darbiem. Piemēram, šī raksta ievads - dalīts divās daļās, ar tā nekonkrētajam nobeigumam nesaistītu sākumu paņem veselu minūti dārgā laika. Tu pārmet, lamājies, vai arī pusceļā nospļaujies un apcērties uz papēža, lai pārtrauktu lasīt šo ierakstu – tev internetā ir darāmas svarīgākas lietas, iespējams, pat jāpelna nauda. Tu esi gudrs cilvēks, kurš netērā laiku muļķībām, zina to, kā notiek lietas un kā ir pareizi jāveic jebkura darbība, lai nonāktu pie rezultāta.

Tomēr jocīgs tas cilvēka prāts, piekrīti? Tas izkliedz simts domas reizē, katru savā tonalitātē, katru citā frekvencē. Tu ieklausies un mēģini izvēlēties brīdim piemērotāko, bet tur ir par daudz. Idejas, atmiņas, ierosinājumi, rupjības un maznozīmes frāzes sarunas uzturēšanai. Tu nespēj izvēlēties - vai pastāstīt par to, kā gulēji ar bērnības draudzeni un darīji to maksimāli bezkaislīgi, paralēli uzkrītoši vērojot meitenes reakciju, dalīties tenkās par kādu pazīstamu personu, izteikt sašutumu par konkrētu situāciju vai vienkāŗsi izvēlēties teikumus, kuri interesantā veidā uzrunā citus diskusijas biedrus un ved sarunu citos virzienos. Protams, daudzi no minētajiem piemēriem ir izdomāti (mēģinu izberzties no tās gulēšanas ar to meiteni no bērnu dienām).

Pubertātes vecuma domas es izslimoju jau 2000. gadā. Šis teksts nav cīņa ar vējdzirnavām, pastāvošo iekārtu vai sabiedrību. Un vispār – kāpēc es attaisnojos, man tas būtu jādara tikai tad, kad atnākot mājās no darba, tu pieķertu mani ēdam savas fekālijas un vārtoties tavu ģimeņes locekļu zarnās, kuras pašrocīgi būtu izritinājis pa svaigi krāsotajiem virtuves grīdas dēļiem. Zini ko, muļķi? Nekrāsoti būtu izskatījušies daudz labāk, neizprotu to tavu postpadomju domāšanu, ja runa ir par interjeru!