4 dažādi ievadi. Ne vairāk, ne mazāk – tieši tik daudz bija nepieciešams, lai taptu šis raksts.

(Es tev no visas sirds iesaku fonā klausīties to, kas skanēs no lodziņa pa labi.)

1) Es mēģināju būt atklāts, stāstīt par to, kā esmu dzīvojis līdz šim un kādas varenas izmaiņas mani sagaida. Nederēja – man nepatika tas, cik gaudulīgs izklausos.

2) Pēc tam es liku likmes uz joku par Daci Rukšāni un A. Čaku. Tas tika dzēsts, jo nešķita tik smieklīgs, kā brīdī, kad tas pirmo reizi ienāca prātā.

3) Nākamais solis bija sekojošs – iekārtojos krēslā ērtāk un mēģināju iztēloties, kāds būtu šī raksta ievads, ja man būtu jāpastāsta par jaunu Apple produktu. Šī ir kompānija, kas vēlas, lai mēs to asociējam ar maksimālu ērtību un vienkāršību. Izrādijās, ka arī no askētisma manī nav ne miņas – domas mijiedarbojas tik strauji, ka šaubos vai vispār jebkad spēšu ko pateikt pēc iespējas vienkāršāk.

4) Pēdējais solis, pirms šī – liktenīgā raksta sākuma bija… principā ļoti līdzīgs veidam, kādu beigu beigās izvēlējos. Tas sākās ar vārdiem “3 dažādi ievadi. Ne vairāk, ne mazāk – tieši tik daudz bija nepieciešams, lai taptu šis raksts”.

Jautājums ir sekojošs – vai man vajadzētu atbrīvoties no grāmatas “Bezgalīgais stāsts” – un turpmāk zem spilvena glabāt kādu Odina mentoringa apkopojumu, žurnālu Esguire vai vismaz disketi, kurā glabājas *.pdf ar TOP 50 wordpress blog designs apkopojumu?

p.s. Nez, vai šo bloga ierakstu es drīkstu promotēt Twitterī? Kaut kur taču ir tā bezkaunības robeža, vai ne? Kaut gan, mūsdienās jau nav jāraksta priekš lasītāja, mūsdienās ir jāraksta priekš “lielajiem blogeriem” – ja jau viņi retvītos, panākumi būs garantēti. Eu! Kas tā par skaņu? Man šķiet, ka tur ar nožēlojamu gārdzienu nosprāga tā izčākstējusī vecene, vārdā Kritiskā Masa.

Es domāju, ka šo bloga ierakstu es tomēr promotēšu Twitterī.