Suņi, sievietes un cigaretes ir visu traģēdiju cēlonis. Visdrīzāk, ka pie vainas ir secība – nepareiza vieta un laiks. Mazam esot, zagšus mājās atstiepto kucēnu ir jānes atpakaļ, par spīti tam, ka esi piebrēcis pilnu pasauli ar solījumiem barot, gādāt un rūpēties. Desmitiem vasarraibumu atspīd punķu un asaru straumītēs, kas tek pāri mūsainajiem vaigiem, bet tomēr – šī skata radītais iespaids līdzinās nullei. Vispār, cilvēku vecāki ir vienīgie dzīvnieki, kuriem nav sirds. Māte liek prasīt atļauju papum, papus saka, ka drīkst, bet tikai tad, ja mamma ir ar mieru. Un mēs brīnamies – kur radusies valsts pārvaldi apsēdusī birokrātu armija, kur šie cilvēki ir apguvuši māku citu vēlmes absurdi pārsūtīt dziļāk un dziļāk veidlapu džungļos. Tās ir aizliegto kucēnu sekas – katrs ierēdnis reiz ir bijis mazs, noraudājies zēns ar pūkainu kamoliņu aiz vējjakas.

Tu kļūsti vecāks un fons nomainās. Tagad rūpēties mūžam tu soli meitenei, sēžot uz vēsiem betona pakāpieniem. Fonā ducina rajona diskotēka un pie kultūras nama sabraukušo Audi skaļruņi.

Tu esi Saules dieviete,
Bet vai Tu mani izglābsi?
Ja tā, ja atbilde ir “Jā.” -
Urā Tev,
Urā!

Interesanti, ko domā meitenes, dzirdot banalitātes un klišejas? Vai viņas to ir pieņēmušas kā normu, kā kaut ko pašsaprotamu? Lai kā arī būtu – dzīve ir mokas, pudelē iepildīta pekles cauruma esence, ja tu esi pubertāti sasniedzis puisis. Pleci kļūst platāki, balss rupjāka, sociālais spiediens no līdzgaitniekiem ir neizturams ( – Eu, bļ*, tu jau esi sūcies? – ). Bums! Un tad viņa paliek stāvoklī. Vai, kas ir vēl ļaunāk, pieceļas un aiziet, jo Stasis piedāvājās aizvest mājās. Stulbais Stasis. Kas tā vispār par iesauku.

Gadi apauj piešainus zābakus, uzsēžas stirnu mugurās un lēkšo gar likteņdzirnām. Ja ieskatīsies ciešāk, redzēsi, ka tie ir arī izstiepuši labo roku, vicina dūri, no kuras izsliets vidējais pirksts. Stulbie gadi, divkoši tādi. Pagaidām jūs esat manā pusē, bet drīz jūs aizstās impotence un kails pleķis pakausī. Kucēni un meitenes liekas esam sīkumi – lēmumu par suņa iegādi tu vari pieņemt pats, bet sievietes tev vairs neinteresē. Jo tu māki domāt loģiski. Tev  sasniedzamā kategorijā ietilpst tikai pamatskolas učenes un mūžīgās vecmeitas. Tās ir būtnes, kuras jaunībā teoretizēja par seksu līdz nelabumam, hah, te nu tu esi, ar krūtīm līdz viduklim. Izģērbies kaila un nogulies uz saulē sasprēgājuša asfalta, WOW, kur tu pazudi?
Protams, ka tev ir nepieciešama iespēja iespraust. Tu taču esi vīrietis. Diemžēl, tev vairs nav sešpadsmit un vienīgā stingrā lieta, kuru atrodi savās biksēs ir cigarešu paciņa. Babah! Un tu krēpojot nomirsti ar vēzi. Tuvinieki raud, jo tu biji tik jauks večuks. Opaps. Vecīt, varu tev ieteikt tikai vienu – pēc nāves nenāc un nespokojies. Manējais cenšas dot padomus jau vairākus gadus pēc savām bērēm, es viņu parasti sūtu uz veikalu pēc saimniecības precēm. Viņš neiet, bet prasa segu, kapā, redz, esot auksti.

Kā jau minēju, problēmas cēlonis ir nepareiza vieta un laiks. Vajadzētu būt citādāk – zīdaiņiem tiek piešķirts bloks ar Marlboro cigaretēm un tie aiziet jauni, sāpinot tikai vecākus, nevis desmitiem radinieku. Pusaudži laimīgi spēlējas ar suņiem, nevienu nenomoka jautājums “ar ko, kad un kur”, bet veciem cilvēkiem tiek piespēletas sievietes, kas regulāri nomaina pamperus un pasūkā pirkstu, ja ģeķi pieprasa ko skaistu. Nekas nav tik skaists kā pirkstu sūkājoša meitene, ja netici, paprasi savai mammai. Starp citu, kā viņa jūtas, kad devos prom, izskatījās diezgan nogurusi. Ja kas, naudu atstāju uz naktsskapīša.