Biju prom, izmēģināju attiecības. Slēdzieni? Nu, sliktā ziņa ir tāda, ka labo ziņu nav, tātad viss ir līdzsvarā. Un vēl – biju pārsteigts, uzzinot, ka viņām visām Valentīndiena ir vienā datumā. Ļoti racionāls un pārdomāts gājiens. Lieki piebilst, ka es aizmirsu arī to pašu liktenīgo Mīlētāju Dienas kalendāro numuru – tik stulbi, es 15. februāri plānotājā pat biju atzīmējis ar sarkanu krustu.

- Es zināju, ka vajag draudzēties ar Aivaru, viņš vismaz neaizmirst datumus, kas man svarīgi un nav bikseksuāls!!

- Biseksuāls, ko… es neesmu bisek… kas?

- Biksesuāls, Jēziņ – tu manī vispār ieklausies? Tas ir vīrietis, kurš ir seksīgs tikai ar nenovilktām biksēm. Kā tu!

Iespējams, ka tas ir stāsts par to, kā es sāku apsvērt iespēju kļūt par geju. Es varētu dibināt kustību, kas sauktos “Atpakaļ skapī”. Tieši tā – atpakaļ, nevis ārā no tā! Nekad neticēšu, ka īsti homoseksuāļi varētu gribēt tikt ārā no skapja, ja daudz foršāk ir tajā sarīkot nelielu ballīti īpaši izmeklētu viesu lokā – daudz tuvāka un pikantāka gaisotne, erotisks apgaismojums, prom no svešām acīm. Tātad, “Atpakaļ skapī”, iespējams, ka šo vārdu salikumu jūs dzirdēsiet jau pavisam drīz.

Nesen iegādājos arī Mario Pjuzo “Sicīlietis”, šķita, ka tā ir jauka lasāmviela, kas viņai varētu patikt. Triumfējot pasniedzu ieguvumu savam shemale-no-dzimšanas (manis izdomāts meiteņu apzīmējums).

- Kas tas ir?

- Ak, šodien nopirku. Mario Pjuzo.

- Mario… kas?

- Pjuzo. Raksntieks.

- Pf, es tādu nezinu.

- !!! Ēm… Krusttēvs?

- Oho, tiešām – tavējais?

Nu tā kaut kā. Jup, neviens nav ideāls, turklāt ko gan labāku es varu gribēt par savu algu. Vismaz viņai patīk tā pati mūzika, kas man. Nu, ok, man tā šķita līdz brīdim, kad pavaicāju:

- Klau, mīļā? Tev patīk Mielavs?

- Kas??!

- Nu, Mielavs, zini… Jauns Mēness?

- O, jā – dievinu!

- Forši, kurš ir tavs mīļākais gabals no Jauns Mēness?

- O! Nu, zini, tas tur – “Bella, es ja es tevi pametīšu, mana sirds salūzīs, bet saproti, ka mums nav lemts būt kopā, tas ir pārāk bīstami un…”

- Būs jau labi.. ehh.