Sākšu ar to, ka man riebj bomži, bezpajumtnieki. Ciest nevaru, cik labi šie jūtas – kraupanām sejām, strutainām pēdām tie meimuro pa ielām, rijot ekskluzīvu pārtiku (viss, kas nāk no atkritumiem, ir Dor Blue) un svētlaimīgi smaidot. Katram kārtīgam bomzim ir suns, pat vairāki. Labi zināms, ka suņi ir cilvēka labākie draugi, tātad vidusmēra bezpajumtniekam ir vairāk draugu nekā, piemēram, 500 latu vērta iPhone īpašniekam. Nemaz nerunājot par saules iedegumu… esat ievērojuši, cik vienmērīgi brūnā tonī ir to āda? Viņas, muļķes, sauļoties brauc uz Hurgadu, kamēr viss labums rodams tepat – Getliņos.

Iespējams, ka šāds dzīvesveids ir augstākā pilotāža, ko modernais cilvēks var sasniegt, meklējot laimi un brīvību no visa liekā. Kā saka – naudu un mantas kapā līdzi nepaņemsi. No otras puses – neviens nav teicis, ka kapā līdzi var paņemt augstus ētikas standartus un morāles vērtības. “Še dus Viesturs un 3 kilogrami kristāltīras tolerances pret gejiem un nēģeriem” – kur tu kaut ko tādu esi redzējis?!

Runājot par Viesturiem. Gribu brīdināt visus, kas plāno revolūcijas un līdzīgas aktivitātes. Izvairieties no sociālajiem tīkliem. Twitteris nogalina cilvēku vēlmi kaut ko darīt pa īstam. Pietiek ar vienu klikšķi, lai tu jau būtu “palīdzējis”, “iesaistījies” un “bijis daļa no”. Tā ir dzīvošana ilūzijā, ka sēžot krēslā, ar čipšu drupačām apbirušu vēderu un klikšķinot “retweet” tu patiešām palīdzi mazajai Mārītei dzirdēt, Pēterītim redzēt un sievietēm cīnīties ar krūts vēzi.