Man ir vīzija. Sapnis par valsti, kurā cilvēki netiek iedalīti pēc to etniskās, nacionālās piederības. Netiek šķiroti pēc dzimuma, pilsoņos vai nepilsoņos. Pēc tā, vai tie ir homoseksuāli vai normāli. Kāda gan starpība, ko kuram patīk likt uz kārā zoba – sava dzimuma biedru ķermeņu daļas, vareņņiku vai skanīgu četrrindi no Dainu skapja.

Sakarā ar to, ka esmu kļuvis par nenormāli liberāli domājošu džeku, speršu pirmo soli. Vēlos vērsties pie visiem krievvalodīgajiem. Proti – man ir vienaldzīgas diskusijas par valodas jautājumiem. Lai to pierādītu, sacerēju īsu dzejoli. Krieviski. Jā, manas krievu valodas zināšanas nav tās labākās, bet es ņēmu talkā tehnoloģijas (Google Translate), lai truls stulbums un spītība apgūt jaunu valodu, nestāvētu ceļā saliedētai sabiedrībai.

Dzejoļa nosaukums ir “Es un tu” (“Я и ты”).